Morāle eksperimentos – Fricis Hābers (Frizt Haber) un ķīmijas ētika Understand article

Tulkojusi Indra Bekere. Simts gadus pēc Pirmā Pasaules kara sākuma, jautājums par ķīmiskajiem ieročiem vēl joprojām ir aktuāls. Mēs apskatām dažus ar ētiku saistītos jautājumus par to lietošanu kara laikā.

Austrālijas kājnieki velkot
gāzmaskas (SBR) Gartera
punktā pie Zonnebekes, Ipres
rajonā, 27. septembris, 1917.
gads

National Media
Museum/Wikimedia Commons
kolekcija

Ķīmija ir lielā mērā uzlabojusi mūsu dzīves šodien, taču neviens atklājums nav bijis vienīgi labvēlīgs. Ķīmijas negatīvās sekas no talidomīda piesārņojuma ir veicinājušas publisku neuzticēšanos zinātnei un bailes, ka mērķtiecīgs zinātnieku darbs laboratorijās kaitēs sabiedrībai, visvairāk saistībā ar karu. Simts gadus atpakaļ, sākoties Pirmajam Pasaules karam, ķīmiķi strādāja, lai palīdzētu savām valstīm. Stāsts par ķīmiju un ķīmiķiem tajā laika periodā var palīdzēt mums atklāt nedaudz no sarežģītās ētikas vēstures, kas balsta nozari līdz šai dienai.

Liela vara un liela atbildība industriālajā laikā

Ir zināma vienkārša ķīmiskā reakcija, kas daudziem simbolizē ķīmijas vislabāko un visļaunāko deviņpadsmitā gadsimta beigu un divdesmitā gadsimta sākumā : N2 + H3 ⇌ 2NH3.  Šķietami vienkāršais slāpekļa un ūdeņraža maisījums patiesībā bija ķīmijas triumfs, kas nopelnīja Fricim Hāberam Nobela prēmiju ķīmijā 1918. gadā. Šodien vairāk kā 130 miljoni tonnas amonjaka tiek ražotas katru gadu, izmantojot tā saukto Hābera-Boša procesu, nodrošinot 99% procentus no visa slāpekļa mēslojuma.

Jā, daudziem Hābers ir strīdīga personība, kura strādāja arī pie ķīmisko ieroču radīšanas. Lai gan viņa darbs ar slāpekļa fiksāciju ļauj mums audzēt vairāk pārtikas kā jebkad, tiek uzskatīts, ka Hābera process amonjaka radīšanā paildzināja Pirmo Pasaules karu par vismaz 18 mēnešiem. Vīrs, kurš radīja ‘maizi no gaisa’ ir sarežģīta personība.

Fricis Hābers (1868-1934)
Vācu FederālieArhīvi/Wikimedia Commons

Deviņpadsmitā gadsimta laikā ķīmija uzplauka un līdz ar to ķīmiķu spējas darīt labu vai kaitējumu pirms tam neiedomājamā apmērā. Kamēr zinātne strauji uzlaboja cilvēku dzīves un veselību, tā arī radīja draudus. Līdz ar dzīves ilguma pagarināšanos, populācijas auga un bija vajadzīgs vairāk pārtikas. Taču tā laika mēslojums, slāpekļa bagātais gvano no Dienvidāfrikas, bija gandrīz izsmelts. Bija nepieciešams jauns amonjaka avots. Sadarbībā ar vācu ķīmijas firmu BASF un strādājot kopā ar Robert Le Rossignol, divdesmitā gadsimta sākumā jauns britu zinātnieks Hābers īstenoja pirmo amonjaka sintēzi, lietojot vienīgi ūdeņradi un slāpekli – mums gaisā apkārt esošās gāzes.

Vācijas valsts un tās panākumi ļāva Hāberam, ebreju pilsētas, tagadējās Vroclavas, padomnieka dēlam, sekot savām intelektuālajām idejām. Hābers bija kvēls patriots; šodien mēs varētu nesaprast tik dedzīgu nacionālismu, bet tajā laikā tas bija diezgan parasti. Pats Hābers apgalvoja, ka sajūta kā ‘piederīgam Vācijai’ bija kaut kas, kam pielāgoties ‘kā visam lieliskajam un mūžīgajam’ un 24 gadu vecumā viņš pievērsās kristietībai.

Sākoties karam, britu kuģi bloķēja gvano importu no Dienvidāfrikas un amonjaka industriālā ražošana bija ļoti svarīga, lai pabarotu Vācijas populāciju. Blokāde radīja problēmas arī munīcijas ražošanai, kurai bija nepieciešami nitrāti. 1914. gada septembra sākumā ekspertu komanda, ieskaitot Hāberu, tika iecelta, lai atrastu  risinājumu problēmai; drīz ķīmiskie ražotāji izmantoja Hābera metodi, lai ražotu nitrātus sprāgstvielām. Bet ja Hābera ētiskie standarti jau varēja tikt uzskatīti par apšaubāmiem, tad viņa nākamie soļi bija vēl strīdīgāki.

Ķīmisko ieroču tēvs

Drīz kļuva skaidrs, ka cerības par kara beigšanos līdz Ziemassvētkiem netiktu īstenotas un karš ,kas bija plānots kā zibens ātrs, paildzinājās. Uzbrukuma spēka palielināšana vien nebeigtu karu ātri.

Kongresa Bibliotēka
/ Wikimedia commons

Patriotiskajam Hāberam šķietami nebija šaubu, ka visi citi apsvērumi bija otršķirīgi salīdzinot ar savas valsts interesēm. Jauna tehnoloģija, viņš secināja, varētu dot Vācijai izšķirošu priekšrocību, lai izbeigtu karu ātri. Ja viņa pūles īstenotos, karš varētu tikt izbeigts drīzāk un daudz vairāk dzīvības būtu saglabātas, taču tā vietā Hābera atklājumi, ķīmiskie ieroči, kļuva par vienu no strīdīgākajām mūsdienu kara daļām.

Par ieročiem padarīti ķīmiskie kairinātāji jau tika aizliegti Hāgas konvencijā 1899. un 1907. gadā, bet Hābers nestrādāja, lai radītu tikai kairinošu gāzi. Tā vietā viņš pielika pūles, lai radītu gāzi, kas būtu tikai kā ierocis. Pēc pamatīgiem testiem un analīzēm, Hābers ceļoja uz Ipri 1915. gada aprīlī. Tieši tur viņš uzraudzīja hlora gāzes lietošanu pirmo reizi, kas tagad ir galvenokārt asociēta ar uzbrukumiem tranšejās Pirmā Pasaules kara laikā.  

Hlora gāze darbojās ‘lieliski’, nogalinot tūkstošus, bet tā nedeva militāro priekšrocību kā Hābers bija cerējis. Tā vietā ķīmiskie ieroči vienīgi kļuva par kārtējo kara ieroci, un ar nepakļaušanos Hāgas konvencijai, Vācijas darbība nodrošināja sabiedrotajiem iemeslu, lai tie liktu lietā savas gāzes.

Īsi pēc Hābera atgriešanās no Ipres, viņa sieva izdarīja pašnāvību, tā protestējot pret viņa rīcību. Hābera lojalitāte pret Vāciju šķita palikusi nesatricināma un nākamajā rītā viņš devas pārraudzīt hlora gāzes lietošanu Austrumu frontē.

Magoņu lauks Flandersā
Tijl Vercaemer/Flickr

Friča Hābera ētiskais mantojums

Nākamajām paaudzēm, kuras ir izbaudījušas uz amonjaka balstītos mēslojuma augļus, varētu būt rāmāks skatījums uz Hābera ietekmi nekā viņa līdzgaitniekiem, ieskaitot viņa sievu Klāru. 1918. gadā uzreiz pēc Pirmā Pasaules kara beigām, Hāberam tika piešķirta Nobela prēmija ķīmijā, bet viņa darbības  kara laikā  bija plaši zināmas un tika protestēts pret prēmijas piešķiršanu. Tomēr Nobela komiteja apzinājās, ka arī ieguldot ieroču radīšanā, Hābera darbs pie  amonjaka sintēzes nozīmēja, ka viņš bija vīrs, kurš ‘devis vislielāko labumu cilvēcei’. However, the Nobel Committee recognised that as well as contributing to the creation of weapons, Haber’s work on the synthesis of ammonia meant that he was a man who had “conferred the greatest benefit to mankind”.

Hābera darbs ilustrē individuālo atbildību. Lai gan daļa no viņa darba augļu radīja ciešanas, citas  deva labumu cilvēcei. Laba darīšana ir uzskatāma par pozitīvu pēc visiem ētikas principiem, taču var arī apgalvot, ka viss labo var tikt atsvērts ar neētisku rīcību un pārdarījumiem.

 

Klāra Immervāra (Clara Immerwahr)

Klāra Immervāra
(1870-1915)

Wikimedia Commons

Pirms precībām ar Frici Hāberu, Klāra Immervāra bija izglītota ķīmiķe. Patiesībā, viņa bija pirmā sieviete Vācijā, kura nopelnīja doktora grādu ķīmijā. Sociālie priekšstati tajā laikā bija, ka laboratorijas asistente ir augstākais pakāpiens, ko sieviete varēja sasniegt. Pēc laulībām ar Frici Klāra jutās apspiesta un saprata, ka viņas karjera pētniecībā kļuvusi nesavienojama ar viņai paredzēto sievas un mātes lomu. Taču viņa slepus turpināja strādāt kopā ar savu vīru un lasīt lekcijas sievietēm.

Laulība jau bija briesmās, kad Fricis Hābers sāka savu darbu karam. Kā pacifiste, Immervāra lūdzās viņam izbeigt darbu ar ķīmiskajiem ieročiem un publiski apsūdzēja to kā ‘zinātnes ideālu aplamību’. Viņš atbildēja apsūdzot viņu kā nodevēju.

Šogad Clara Immerwahr bija tēma veiksmīgai dokumentālajai filmai vācu televīzijā.

Pasākumi Otrā Pasaules kara laikā, no kuriem daudzi bija lielā mērā atkarīgi no zinātnieku darba, kā piemēram, atomieroču izmantošana un Holokausts, bija nenormāli un tik šausmīgi kā nekad. Sabiedrībai bija jāpārvērtē, vai individuālā sirdsapziņa ir pietiekama, lai ietekmētu  zinātnieku darbu. 1947. gadā tika izveidots Nirnbergas kodekss, lai noteiktu principus pēc kuriem veikt cilvēku zinātnisku izpēti. Visai pētniecībai, ar vai bez dzīvu radību dalības, tagad ir prasīta pakļauties pētniecības ētikas principiem, kas ietver sevī atklājumu uzticamību un pētniecības metožu ētisko ietekmi. Pētniecības ētika precizē no katra pētnieka sagaidītos godīguma standartus un padara par obligātu darba atklāšanu citu rūpīgai pārbaudei. Kaut gan, mēs nekad nevaram būt droši par mūsu darba ietekmi, un kā citi to varētu izmantot.

 

Nobela prēmiju ētiskā vēsture

Vēl viens ķīmiķis, kurš lika pārskatīt sava darba ētiskumu, bija Alfrēds Nobels (Alfred Nobel), kura vārds tagad tiek bieži asociēts ar Nobela prēmiju, kas tiek atbalstīta no viņa mantojuma. Nobels guva savus panākumus ražojot dinamītu, sākotnēji domātu lietošanai raktuvēs. Kad viņa nekrologs tika kļūdaini publicēts vēl esot dzīvam, zviedru sabiedrība kritizēja dinamīta lietošanu karā, un to atklājot, Nobels tika sāpināts. Iespējams tieši kritikas dēļ, kad Nobels nomira, viņa griba bija izveidot Nobela prēmiju.

Download

Download this article as a PDF

Resources

  • Hābera process palīdz pabarot pasauli, taču ir arī sagādājis savus zaudējumus videi. Lai noskaidrotu vairāk, skaties Daniel Dulek lekciju ‘The Haber process’ TED-Ed.
  • Nesena īsfilma par Frici Hāberu, saukta ‘Haber’, tagad ir pieejama DVD formātā. Filmas veidotāji arī ir radījuši bezmaksas avotus skolotājiem ieskaitot zinātniskus pārskatus par Hābera atklājumiem un ar tiem saistīto ētikas diskusiju.
  • Pirmā Pasaules kara mājas lapa, kas apraksta sevi kā Pirmā Pasaules kara multimediju vēsturi, ir atrodama arī interesanta lapa par ķīmisko ieroču attīstību un lietošanu konflikta laikā.
  • Nobela prēmijas mājas lapa satur informāciju par visiem Nobela prēmijas ieguvējiem un pašu Alfrēdu Nobelu, ieskaitot rakstu, kas pēta Alfrēda Nobela domas par karu un mieru.

Author(s)

Jane Essex ir lektore Keeles Universitātē, Lielbritānijā. Pēc Londonas Farmācijas skolas absolvēšanas, viņa uzsāka maģistra studijas izglītībā un kvalificējās kā zinātnes skolotāja ar specializāciju ķīmijā. Jane studēja maģistra grādu mācot audzēkņus un vēlāk arī pabeidza doktora grādu izglītībā. Jane ir ieinteresēta visos zinātnes izglītības aspektos, ar galveno uzsvaru ķīmijas izglītībā un ,vēl plašāk, starpdisciplīnu zinātnes pieejās. Viņa specializējās vēstures, filozofijas un zinātnes ētikas studijās un kā šīs problēmas var tikt prezentētas skolā.

Laura Howes ir Science in School redaktore. Viņa studēja ķīmiju Oksfordas universitātē, Lielbritānijā, un tad pievienojās akadēmijai Lielbitānijā, lai sāktu darbu zinātnes publicēšanā un žurnālistikā. 2013. gadā viņa pārcēlās uz Eiropas Molekulārās Bioloģijas Laboratoriju Vācijā, lai sāktu darbu Science in School.


Review

Šis raksts parāda starpdisciplināro pieeju, lai pētītu ar zinātnisko pētniecību saistītos  ieguvumus un riskus. Raksts varētu nodrošināt vērtīgu ievada informāciju mutiskajām prezentācijām un projektiem.


Angela Köhler, Romain-Rolland-Gymnasium, Vācija




License

CC-BY-NC-ND